Seniore Anna: esmu piemērs, ka arī no dziļas depresijas bedres var izkārpīties

Pēc traģiska meitas zaudējuma pirms četriem gadiem 77 gadus vecajai Annai Ābelei* bija grūti saskatīt jēgu arī savai dzīvei. “Biju depresijas bedres zemākajā punktā,” viņa saka ar pārliecību, ka bez līdzcilvēku un profesionāļu atbalsta viņa pati no šīs bedres, visticamāk, nebūtu izkārpījusies.

Depresijas ārstēšana nav ne viegla, ne ātra, arī Annai tas prasīja divarpus gadus, taču svarīgākais, ka šobrīd viņa atkal spēj izjust prieku par dzīvi un satikties ar cilvēkiem, arī medikamenti vairs nav jālieto. Reizi nedēļā viņa apmeklē kori un baseinu, rūpējas un priecājas par savu dārzu un katru mēnesī Zūmā apmeklē lasītāju klubu, kur sazinās ar latviešiem Kanādā un Amerikā. Viņa piekrīt uzticēt savu stāstu cerībā, ka kādam tas var palīdzēt vērsties pie ārsta pēc profesionāla atbalsta, jo Anna neslēpj – pirms šīs pieredzes viņai pašai bijis visai greizs priekšstats par to, kas ir depresija. “Arī es kādreiz domāju, ka vajag tikai saņemties. Nesapratu, ka tā ir smaga slimība, ar kuru cilvēks tiešām pats nevar tikt galā,” savu stāstu sāk Anna.

Meitas zaudējums

“Manai jaunākajai meitai bija 33 gadi, kad vienā dienā bija pēkšņi jāpieņem, ka viņas vairs nav. Jāsaka godīgi, ja es būtu vientuļš cilvēks, nezinu, vai tiktu tam pāri. Jo tā pieredze ir tik bēdīga, ka vārdos to nevar izstāstīt. Un pirmā doma ir tāda, ka man neviens neko vairs nevar līdzēt un nekas nav maināms. Bet man ir vēl dēls, meita un mazbērni. Viņi ir jaunāki, ar stiprākiem nerviem, un viņi mani ļoti atbalstīja. Tāpat mēs uzreiz saņēmām atbalstu krīzes centrā, tāpēc varu teikt, ka nelaimē man laimējās satikt ļoti labus speciālistus, kas profesionāli un iejūtīgi paveica savu darbu,” saka Anna, atklājot, ka visgrūtākais tajā brīdī ir negatīvās domas, kas neatkāpjas ne uz mirkli. Kāpēc tā notika? Kāpēc man? Kāpēc cilvēki, kas nezina, ko iesākt ar savu dzīvi, turpina dzīvot, bet manu meitu, kura ieguva jau trešo augstāko izglītību un zināja, ko darīt, man atņem? Kādēļ tas viss tik netaisnīgi notiek?

Zāles palīdzēja atsākt gulēt

“Es negulēju caurām naktīm, un man vairs nebija ne spēka, ne dzīvesprieka, bija zudusi jebkāda interese par dzīvi, kas manam raksturam ir pilnīgi neatbilstoši, jo es tāda neesmu,” atceras Anna. Tā ir viena no pirmajām depresijas pazīmēm, ja cilvēks, kurš līdz tam ir labi gulējis, pēkšņi vairs neguļ. Vai arī lietas, kas agrāk sagādāja prieku, vairs neinteresē nemaz. “Varēju pavadīt gultā visu dienu, un mani bija pārņēmusi pilnīga apātija. Es vairs neredzēju sauli, kaut tā spīdēja. Bet tobrīd tas pat kaitina, ka viņa spīd, gribas, lai līst lietus un ir tumšs,” depresijas izjūtas raksturo Anna, uzsverot, cik labi, ka tuvinieku atbalsts un palīdzība bija tik savlaicīga.

Viņa godīgi atzīst, ka arī pati sākumā nav ticējusi, ka zāles var palīdzēt. “Līdz tam pieredzes ar medikamentiem man nebija, un, palasot anotācijas, šķita ārprāts, kas tik tur nav. Tāpēc es domāju, ka pacientiem tās pat labāk nelasīt, bet uzticēties savam ārstam.” Pirmais jūtamais uzlabojums bija jau pēc divām, trim nedēļām, kad viņa atkal varēja gulēt. “Konstatējot, ka esmu gulējusi četras, piecas stundas pēc kārtas, tie jau bija kā svētki. Pēc tam sāku pamanīt, ka jau kaut kam varu arī pieķerties. Jo depresijas sākumā es nevarēju izdarīt neko.

Tagad šķiet smieklīgi, bet atceros, ka dakteris runāja ar mani kā ar mazu bērnu. Kad pamostaties, pamēģiniet iztīrīt vienu istabu, nākamajā dienu – otru istabu, tad virtuvi. Un es to pat pierakstīju! Jo pie ārsta biju atnākusi kā tāda nelaimes čupiņa un teicu, ka neko nevaru. Viņš ļoti saudzīgi un iejūtīgi teica, bet to taču jūs varat? Labs speciālists redz tavu stāvokli un pielāgojas. Tāpat no savas pieredzes varu teikt, ka arī tikai saruna ar labu profesionāli ārstē. Tāpat kā sesijas pie psihoterapeita ir ļoti palīdzošas, jo, sekojot līdzi sarunai un uzvedinošajiem jautājumiem, esi spiests atslēgties no savām negatīvajām domām. Nekādu brīnumu jau tur nav tāpat, tas notiek soli pa solītim, taču tas ir ļoti vērtīgi, jo, ja es pati jūtos tā, ka neko nevaru, neko nezinu, tas sistematizē un dzīve vairs nešķiet tik bezcerīga. Taču ļoti svarīgi atrast speciālistu, ar kuru izveidojas labs kontakts, jo man sākumā bija arī viena ne tik laba pieredze ar vienu no vadošajiem Latvijas ārstiem, kurš noteikti ir labs speciālists, bet mums vienkārši nesaskanēja.

Vēl, zinot to, ka daudziem bail no antidepresantu izraisītās atkarības, gribu dalīties, ka tā tas nenotiek. Lietoju tos gandrīz divus gadus, un, kad veselība uzlabojās, pakāpeniski deva tika samazināta. Vairs nelietoju ne miega zāles, ne antidepresantus, un nekādas atkarības man nav,” stāsta Anna.

Palīdzēja piespiešanās darīt to, ko negribējās

Pēc ārsta ieteikuma starp vizītēm viņa veica pierakstus, lai fiksētu, ko jau spēj paveikt. Un tas izrādījās tiešām vērtīgi, jo atmiņa ir īsa un nepierakstot ātri aizmirstas, cik slikti bijis vēl pirms mēneša. Pašam šķiet, ka viss gan bija, gan joprojām ir slikti, bet pierakstos var uzskatāmi ieraudzīt progresu. “Pacietība gan ir vajadzīga!” saka Anna. “Ir jāceļas un, kaut arī to negribas, jāatrod tas kustību veids, kas vislabāk padodas un sagādā prieku. Nedrīkst padoties tam pirmajam izmisumam, ka nekas nav līdzams un dzīve aizgājusi garām.

Tā kā man patīk staigāt, vakaros gāju pastaigā, turpināju peldēties. Man patīk arī lasīt grāmatas, bet tolaik es to nevarēju darīt, jo nespēju koncentrēties, bet fiziskas aktivitātes ar piespiešanos paveikt varēju. Tas bija obligātajā dienas režīmā – pastaigas katru vakaru un regulāra iešana peldēt. Kaut ko darot, var atslēgties no negatīvajām domām. Sākumā tie ir mazi prieka zibšņi, bet vēlāk kļūst arvien lielāki un biežāki. Var jau būt man būtu grūtāk sevi piespiest, ja es būtu viena, jo tās negatīvās domas ir tik stipras un nospiedošas, ka neredzi jēgu dzīvot. Bet mani vakara pastaigās izgrūda atbildība pret savu ģimeni, un arī pati labāk pēc tam jutos.

Saprotot, ka kustības palīdz, centos sevi noslogot, lai nekad neesmu dīkā bezdarbībā. Piespiedu darboties sevi dārzā, jo agrāk man tas bija sagādājis lielu prieku. Palīdzēja arī agrāk apgūtās prasmes – sirds meditācija, cigun vingrojumi, apmeklēju grupas terapiju.”

Atsvešinātība no citiem cilvēkiem

“Sākumā nevienu, izņemot ārstu, negribēju laist tuvumā,” stāsta Anna. “Bija pat gadījums, kad draudzene nāca mani apraudzīt, viņa zvanīja pie durvīm, bet es to pat nedzirdēju vai negribēju dzirdēt. Man gribējās visu izsāpēt vienai, bet, protams, labi, ka es nepaliku viena un biju ārstu un ģimenes uzraudzībā.”

Pakāpeniski sākās atkopšanās, bet tas prasīja ilgu laiku – aptuveni divarpus gadus. “Varu teikt, ka tikai tagad pusotru gadu es atkal jūtos dzīva un spēju novērtēt, cik daudz prieka ir visapkārt, bet depresijas laikā es pilnīgi norobežojos. Neraugoties uz to, ka saņēmu palīdzību, man nebija spēka runāt pat ar tuviem draugiem, braukt ciemos vai iet sabiedrībā. Lai gan pēc dabas esmu ļoti atvērta cilvēkiem un man patīk kultūras pasākumi, arī pati dziedu korī. Un jāteic, ka tas bija vienīgais, ko turpināju darīt – sakostiem zobiem, bet gāju uz kora mēģinājumiem. Tas prasīja piespiešanos, bet arī tur es varēju nemalt negatīvās domas, jo ir jākoncentrējas uz to, ko dari, un dziedāšana ir kā meditācija mūzikā.

Ilgi necēlu telefonu, jo nevarēju ne ar vienu parunāt. Un mani draugi to zināja: viņa neatbild zvaniem. Bija jāpaiet laikam, lai izietu cauri visām zaudējuma fāzēm – noliegumam, dusmām, kaulēšanās fāzei, sērām un tikai tad nonāktu līdz pieņemšanai,” stāsta Anna.  Līdzcilvēkiem tajā brīdī ir ļoti svarīgi nepārkāpt robežu un neiet tur, kur cilvēks negrib viņus laist, bet vienlaikus atgādināt un radīt sajūtu, ka viņi ir sasniedzami, tiklīdz viņu palīdzība – praktiska vai emocionāla – ir nepieciešama. “Tuvošanās ir jāveic smalkjūtīgi,” saka Anna, atzīstot, ka bija arī draugi, kuru ziņkārība izrādījās stiprāka par smalkjūtību. Kā pilnīgi pretēju piemēru viņa min tās draudzenes, kas piedāvāja aiziet ar viņu kopā uz kapiem pie meitas.

Kļuvusi stiprāka un novērtēju savu laiku
“Citiem šādā situācijā varu teikt, ka ir jāuzticas tuviem cilvēkiem un jāgriežas pēc profesionālas palīdzības pēc iespējas agrāk, jo citādi rezultāts var būt pavisam bēdīgs, tāpēc, ka tādā brīdī tu vairs neredzi jēgu arī savai dzīvei. Bet es esmu piemērs, ka arī no tik dziļas bedres ir iespējams izkāpt un dzīve atkal sagādā prieku. Varu uzņemt viesus un ciemoties, un kā vecos laikos, saprotot, ka dzīve ar to nav beigusies, tā turpinās. No profesora Danilāna esmu aizņēmusies domu, ka ar garlaicīgiem cilvēkiem nav jādraudzējas. Un tādi cilvēki tik tiešām ir pazuduši no manas dzīves, es vairs neizniekoju savu laiku nevērtīgām sarunām. Ja cilvēks pārstāj sevi izglītot un viņam ir šauras intereses, ar viņu tiešām ir garlaicīgi. Tajā pašā laikā tuviem un svarīgiem cilvēkiem man laiks atradīsies vienmēr! Tāpat es daudz vairāk izjūtu labo, kas notiek apkārt. Piemēram, paralimpieši, kas varētu sēdēt maliņā un raudāt, ved mājās medaļas un iedvesmo visus.

Kopumā varu teikt, ka esmu kļuvusi stiprāka un mani vairs neskar tādi sadzīves sīkumi, par kuriem cilvēki sabiedrībā vārās, piemēram, par Covid. Skumji, ka cilvēki var tērēt laiku un racionāli nedomāt, nodarboties ar niekiem un kūdīšanu. Man ir vēlēšanās atbalstīt un palīdzēt tiem, kuriem dzīve nav veiksmīgi salikusies.

Vienās viesībās mēs satikāmies trīs mammas, kas zaudējušas savus bērnus, un tad es sapratu, ka tas nemaz nav tik reti, ka tā diemžēl notiek. Un tas ir tas, kas sākumā tevi tik drausmīgi tracina, kāpēc tieši mūsu ģimenei tā notika, bet izrādās, ka diemžēl šādi gadījumi vienkārši ir. Un nav cita ceļa, kā izsāpēt, pārdzīvot, bet turpināt dzīvot.

Arī tagad, to stāstot, es šņaukājos, bet tas vairs nav tik plosoši un nebūs tā, ka šonakt vairs nevarēšu gulēt. Skumjas un sēras par šo gadījumu paliek uz visu mūžu, bet sāpes vairs nav tik akūtas. Jubilejas reizē varu aiziet uz kapiņiem parunāt, taču nav vairs tās bezpalīdzības un traģisma, ka nekad nekas vairs nebūs labi.

Atceros, ka pirmajā reizē ārsts man uzzīmēja bedri, sakot, ka esmu tur apakšā un man ir jātiek augšā. Tajā brīdī tev spēka nav, ticības nav, bet, ja tev ir ticība cilvēkam, pie kā tu esi aizgājis pēc profesionālas palīdzības, viņš var palīdzēt no šīs bedres izkļūt. Man tā bija. Un man vēl joprojām ir cilvēks pie kura varu vērsties un saņemt atbildes uz saviem jautājumiem.”

*Bērnu un mazbērnu dēļ vārds ir mainīts.

Raksts top Latvijas Psihiatru asociācijas kampaņas Depresijas cena ietvaros, lai atgādinātu – tā ir augsta: depresija sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai, jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba pienākumus.

Vairāk informācijas meklējiet depresija.lv.

Kampaņu informatīvi atbalsta Narvesen Baltija, Visual Media.

Vai tiešām depresijas ārstēšanu var ietekmēt dienā nostaigāti 8000 soļi, ēdienkartes maiņa, smēķēšanas atmešana un darba lapu pildīšana? Izrādās, ka jā! Depresija nav slimība, ko var izārstēt pāris dienās, izrakstot pareizās zālītes. Papildus medikamentozai terapijai ļoti liela loma ir arī dzīvesveida maiņai, līdzcilvēkiem un profesionālam psihoemocionālajam atbalstam. Konsultē Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorā centra Pārdaugava vadītājs Dr. Elmārs Tērauds un psihiatre Liene Sīle.

Lai sāktu ārstēt depresiju, ļoti liela loma ir līdzcilvēku atbalstam. “Cilvēkam ar depresiju ir pazemināta pašvērtība, koncentrēšanās grūtības, palēninātas un negatīvas domas, un viņam var rasties šaubas – kāpēc vispār vajag palīdzību? Vai es maz esmu nozīmīgs cilvēks? Un šādā gadījumā ir labi, ja būtu kāds tuvinieks, kas palīdzētu, paceltu klausuli, piezvanītu un pieteiktu vizīti, varbūt aizvestu līdz kabineta durvīm,” saka psihiatrs Elmārs Tērauds. “Mums ir daudz pozitīvu piemēru, kad uz pirmo vizīti cilvēku, kuram ir depresija, atved dzīvesbiedrs, draugs vai kolēģis. Cilvēks ir jāiedrošina, jāpalīdz viņam atnākt, pēc tam mēs paši tiekam galā,” saka psihiatre Liene Sīle, piebilstot, ka reizēm līdzcilvēkiem bail iesaistīties, jo viņiem šķiet, ka tad no viņiem tiks prasīta atbildība. Nē, tā nav. Vienīgais, kas tiek prasīts – palīdzi organizatoriski nokļūt līdz ārstam.

Pastāv uzskats, ka visgrūtāk pie ārsta pierunāt doties vīriešus un ka stiprā dzimuma pārstāvji vispār ar depresiju slimo retāk. “Tas ir labs jautājums, vai vīrieši slimo mazāk, jo pēc statistikas mēs redzam, ka pabeigtu pašnāvību skaits vīriešiem ir četrreiz lielāks nekā sievietēm. Visticamāk, vīrieši mazāk vēršas pēc palīdzības. Tāpat novērojamas kopsakarības: jo labāka aprūpes sistēma, jo vairāk cilvēku vēršas pēc palīdzības, un tur, kur palīdzība nav sasniedzama, tur nav arī saslimšanu, jo tās netiek atpazītas. Piemēram, ja laukos nav pieejama psihiatra palīdzība, tad psihiskās saslimšanas netiek piefiksētas. Varētu domāt, ka laukos nav depresijas, bet tā nav gluži taisnība. Laucinieki un seniori ir pacietīgāki un šur tur, arī aizejot pie ģimenes ārsta, var gadīties, ka viņš saka – nekas, lēnītēm, pacietieties, nekas tāds jau nav noticis! Un cilvēks piekrīt, nekas TĀDS jau tiešām nav noticis. Klepus nav, kāja nav salauzta, it kā nekas. Ja neveic strukturētu aptauju, kā tas šobrīd tiek ieteikts, tad reizēm var gadīties arī palaist garām depresiju, ko laikus varētu diagnosticēt,” saka psihiatrs Elmārs Tērauds. Diemžēl depresija ir saslimšana, no kuras cilvēki joprojām mirst.

Lai motivētu apmeklēt psihiatru kādu, kuram varētu būt depresija, viņš iesaka uzsvērt, ka ārstēšana pamazām var būtiski uzlabot dzīves kvalitāti, piemēram, novērst miega traucējumus. “Dažreiz nomāktais stāvoklis nav tā pazīme, kas dzen uz priekšu meklēt palīdzību, tad var vērst uzmanību arī uz citiem simptomiem – apetītes zudumu vai svara krišanos, bezmiegu, trauksmi. To visu var mazināt.

Bet, protams, ja cilvēkam ir domas par pašnāvību, tad ar motivējošu sarunu nepietiks un nekavējoties jāsazinās ar ārstu, ar kuru jau ir kontaktēts, vai arī jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, vai reizēm jāaizved uz psihiatriskā stacionāra uzņemšanas nodaļu,” saka Elmārs Tērauds.

Kādi ir ieteikumi depresijas ārstēšanai?

Uzsākot depresijas ārstēšanu, cilvēki ļoti bieži domā, ka pamatlieta ir medikamenti, bet depresijas un trauksmes neirožu gadījumā psihiatrs Elmārs Tērauds saviem pacientiem vienmēr uzsver, ka ārstēšanai svarīgi ir četri virzieni.
1. Sadzīves situācijas uzlabošana – ir jāveido kontakti un jāiet ārā no mājām, kas depresijas gadījumā reizēm šķiet teju neiespējami, bet, lai sāktu atveseļoties, tas lēnām ir jāmaina.

2. Fizisku aktivitāšu nepieciešamība. Var sākt ar īsām pastaigām 10, 15 minūšu garumā, bet atbilstoši pētījumiem būtu svarīgi sasniegt 45 minūtes mērenas intensitātes fizisko slodzi divas reizes nedēļā. Vēlams piemeklēt nodarbi, kas sagādā prieku.
3. Dažāda veida psihoterapija. Arī saruna ar ārstu ir terapeitiska un pacientam palīdzoša. Bet būtu vērts runāt arī par strukturētu terapiju, ko veic speciālists – ārsts psihoterapeits, psihologs ar psihoterapeita izglītību vai mākslas terapeits. Tas būtu ļoti nozīmīgi ārstēšanai.
4. Specifiska medikamentu palīdzība, kas katrā gadījumā ir mazliet atšķirīga, jo tiek vērsta uz konkrēto simptomu mazināšanu.

Kā uzlabot sadzīves situāciju?

Kad cilvēks ilgstoši slimo ar depresiju, viņš bieži vien ir sācis izolēties un zaudējis interesi par dzīvi. “Bet interese par dzīvi nav nekas maģisks, tās ir reālas darbības,” saka Liene Sīle.

Tiem pacientiem, kuriem sākumā šķiet teju neiespējami pat piecelties no gultas, kur nu vēl atgriezties pie kāda no senajiem hobijiem, viņa izmanto dažādas darba lapas, kas palīdz strukturēt dienu. “Ja cilvēkam nebūs kaut maziņa plāniņa, kas šodien jāpaveic, viņš var arī nepiespiest sevi izkāpt no gultas. Tāpēc mēs kopā pildām darba lapu ar dienas struktūru: ko es darīšu 9.00, 14.00, 18.00. Un nereti arī medikamenti ir tie, kas sakārto pieturas punktus, lai, piemēram, iedzertu zāles 8.00 no rīta un 20.00 vakarā. Mūsu smadzenes mīl kārtību, un tām vajag režīmu”.

Dažādas darba lapas un dienasgrāmatu par to, kas ir paveikts, iesaka rakstīt arī pēc tam, lai cilvēks pats varētu fiksēt progresu. Jo depresijas pacientiem ir tieksme fokusēties uz negatīvo un nepamanīt pozitīvo, tāpēc var šķist, ka uzlabojumu nemaz nav, bet pēc pierakstiem var redzēt, ka vēl pirms nedēļas veikto aktivitāšu saraksts bija daudz īsāks, tātad atveseļošanās notiek.

“Kopā ar pacientu mēs meklējam lietas, kas viņu saistījušas iepriekš, jo lielākā daļa cilvēku kaut ko dzīvē ir darījuši – kāds rušinājies dārzā, kāds braucis ar riteni, citi regulāri gājuši uz sporta klubu vingrot. Un, protams, ļoti labi, ja kāds no draugiem vai ģimenes iesaistās šajā atveseļošanās plānā. Bet tā diemžēl var būt problēma, jo cilvēki ar depresiju ļoti bieži norobežojas no pasaules. Tad iesakām saņemt palīdzību dienas stacionārā, kur ar viņu strādā multiprofesionāla speciālistu komanda. Jo ir svarīgi sameklēt resursus, kas varētu būt atspēriena punkts,” no savas puses bilst Elmārs Tērauds.

Makšķerēšana, grāmatu lasīšana, jogošana, nūjošana, varbūt ir nepiepildīts sapnis par suni? Gleznošana? Masāža? Peldēšana? “Saviem pacientiem saku, ja negribas peldēt, kaut vai sēdiet džakuzi, bet vismaz reizi nedēļā stundu ir jādara kaut kas, kas ļoti patīk un nav saistīts ar pienākumiem,” nepieciešamību atgriezties pie vaļaspriekiem un sevis palutināšanas pamato psihiatre Liene Sīle.

Pat tad, ja sākumā šīs darbības tiek veiktas ar piespiešanos, pamazām prieks un gandarījums par to pieaug. Turklāt šīs nodarbes palīdz pārslēgties no negatīvo domu malšanas pa apli, kas šai diagnozei ir ļoti raksturīgas.

Kaitīgo ieradumu atmešana, veselīgo – ieviešana

“Neviens negrib dzirdēt to, ka jāatmet smēķēšana, dienā jānoiet 8000 soļu, jāguļ vismaz 7 vai 8 stundas diennaktī un divas stundas pirms iemigšanas nav vēlams skatīties telefonā vai laptopā, un vēl arī jāatsakās no alkohola lietošanas,” no savas pieredzes saka psihiatre Liene Sīle, uzsverot, ka tie ir ļoti svarīgi priekšnosacījumi, lai izveseļotos. “Esmu principiāla un saku: jūs esat malacis, ka nākat ārstēties, bet nevar darīt divas lietas vienlaicīgi – ārstēties, bet piektdien, sestdien, svētdien izdzert pa vīna pudelei.” Tas diemžēl ir fakts, ka paralēli depresijai psihiatriem ļoti bieži jāstrādā arī ar atkarībām, jo, izjūtot trauksmi vai nomāktību, cilvēki nereti uzsāk pašārstēšanos ar alkoholu un cigaretēm. “Smēķēšana un alkohola lietošana nevienām smadzenēm par labu nav nākusi. Un depresiju smēķēšana pat padziļina, jo nikotīns ir psihoaktīva viela, ko nevar kontrolēt – trauksmes līmenis pieaug, un vispārējie veselības rādītāji pasliktinās. Ar alkoholu ir vēl sliktāk. Tas ir ļoti mānīgi domāt, ka es nomierinos, ātrāk iemiegu, bet ir varbūtība, ka ļoti ātri var attīstīties tolerance un, ja no sākuma tā ir tikai viena glāze, tad pēc pusgada, gada tā jau var būt pudele. Un te ir tā pretruna, ka dažkārt cilvēki baidās no antidepresantiem, jo tie var izraisīt atkarību, un uzsāk ilgtermiņā kaitīgu “pašārstēšanos” ar cigaretēm un alkoholu, bet patiesībā cigaretēm un alkoholam ir daudz lielāks potenciāls izraisīt atkarību. Antidepresantiem nebūs devas pieauguma tolerances dēļ, to lietošana būs kontrolēta, un nepieciešamības gadījumā mēs devu pārskatīsim,” saka ārste. Viņa novērojusi, ka arī epizodiskie smēķētāji mēdz aktivizēties tieši uz depresijas epizodēm, jo instinktīvi gribas sevi nomierināt.

Trauksmi var izstaigāt

“Visos viedtālruņos šobrīd ir bezmaksas aplikācija soļu mērīšanai. Un es saviem pacientiem lūdzu atrādīt katru dienu nostaigātos soļus. Jo pandēmijas laikā bija arī tādi cilvēki, kas dienas laikā nostaigāja tikai 300 soļus pa dzīvokli, bet vajag 8000!” saka psihiatre.

Fiziska slodze nodrošina to, ka ķermenis saņem vairāk skābekļa, kustības veicina metabolisko aktivizāciju, pamodina uztura glikozi, adrenalīnu, un pieaug ķermeņa vispārējais tonuss. Savukārt pēc slodzes, piemēram, pēc 45 minūšu pastaigas, būs mierīgs atslābums. “Mums ir teiciens, ka trauksmi var izstaigāt vai izskriet. Jo trauksme ir pārāk liela stresa hormona aktivizācija konkrētajā brīdī. Kortizolu un adrenalīnu var izstrādāt sportojot. Labāk domāt ejot, nekā 40 minūtes vakarā grozīties gultā. Tāpēc iesaku – ejiet no darba ar kājām, un pa to laiku visas domas par darbu varēs pārdomāt un atstāt aiz muguras. Varēsiet labāk iemigt, un nebūs sirdsapziņas pārmetumu par vienu pusdienās apēsto eklēru, jo kalorijas būs nostaigātas,” viņa saka.

Un kā uzturs saistīts ar depresiju?

“Aptaukošanās ir liela 21. gadsimta sērga, to mēs novērojam gan bērniem, gan pieaugušajiem. Un tas nav iebildums būt body image positive (pieņemt savu ķermeni tādu, kāds tas ir), neviens neko nesaka par ārējo izskatu, bet iedomājieties, kas ir jāpaveic aizkuņģa dziedzerim, lai šo lielo ķermeni apgādātu ar insulīnu, vai ar kādus spēku jāstrādā sirdij, lai visu ķermeni nodrošinātu ar asins cirkulāciju. Liekais svars veicina fizioloģiskas ķermeņa darbības pasliktināšanos. Ķermeņa masas indeksa norma ir intervāls no 18 līdz 25. Mēs variējam 10 kg ietvaros, tāpēc nav tā, ka būt tievākam ir veselīgāk. Tas ir intervāls, kurā jācenšas iekļauties, lai cilvēks justos labi, lai nav aizdusas, svīšanas, ceļu sāpju un sirds mazspējas. Psihiatrija nav atdalīta no pārējās medicīnas. Es nevaru pateikt, ka ēdiens izārstēs depresiju, bet tas var ietekmēt to, kā jūtas pārējais ķermenis, un pastarpināti ietekmē arī depresijas ārstēšanu,” saka Liene Sīle.

Un kā palīdz psihoterapija?

Pacientam var rasties jautājums – vai tad antidepresanti nepalīdz, kāpēc vajag vēl arī psihoterapiju? “Depresija dzīvo cilvēkā ar personību, un personība ir vai nu palīdzošs, vai traucējošs faktors. Dzīves pieredzi, domas un uzvedības modeļus, kas ir galvā, palīdz pārskatīt psihoterapija. Kā mēs veidojam attiecības? Kādas ir mūsu iekšējās pamatpārliecības? Par ko mēs baidāmies, un kas mums liek justies labāk? Darbs ar savu personību un simptomu atpazīšanu, pieņemšanu un labākās rīcības izvēli, kā man nejusties vainīgam, stigmatizētam, nejust kaunu, kā noteikt nākamos dzīves mērķus un tos izpildīt, tas viss ir psihoterapijas uzdevums, ko speciālisti īsteno caur noteiktām psihoterapeitiskām tehnikām,” saka Liene Sīle.

Psihiatrs ir tas, kurš uzrauga kopējo ārstēšanās procesu, taču kontakts ar psihoterapeitu būs pat ciešāks, jo parasti tās ir tikšanās reizi nedēļā. Šobrīd Covid-19 seku novēršanas programmas ietvaros ir pieejamas apmaksātas 10 psihoterapijas konsultācijas. Tas ir ļoti palīdzoši, un par šo iniciatīvu priecājas gan ārsti, gan pacienti. Tāpat psihologu un mākslas terapeitu konsultācijas ir pieejamas ambulatori un dienas stacionārā.

“Psihoterapijas ir ļoti dažādas, bet pie depresijas mēs visbiežāk iesakām kognitīvi biheiviorālo terapiju (KBT), kas ir vērsta uz to, kā mainīt domas un uzvedību. Depresijas pacientiem raksturīgas negatīvas domas par sevi, nākotnes iespējām. Šis domāšanas stils ir jāmaina, un to tieši var izdarīt psihoterapijā, lai pamanītu arī mazās veiksmes un virzību uz priekšu un reizēm pazeminātu latiņu – apklusinātu savu “iekšējo kritiķi”. Jo dažkārt cilvēkiem aizmirstas, ka ikvienā dzīvē ir bēdīgās dienas, un tas ir normāli,” saka psihiatre.

KBT ir piemērota, jo tā ir salīdzinoši īslaicīga un strukturēta, taču var izvēlēties arī psihodinamisko virzienu, jo pēc nesen veiktās metanalīzes ir secināts, ka neviena psihoterapija nav pārāka par otru, ja tā tiek pielietota pareizi.

“Mums ir ļoti labas atsauksmes no pacientiem par mākslas terapiju – mūzikas terapiju, drāmas terapiju, vizuāli plastiskās mākslas terapiju un deju un kustību terapiju, ko prioritāri nozīmē tad, ja pacientam grūti runāt, jo tur izmanto arī neverbālās tehnikas un nav pat jārunā, lai nonāktu kontaktā ar savām sajūtām vai izreaģētu dusmas un citas emocijas. Ja pacients atsakās no psihoterapijas un mākslas terapijas, tad gan es piedāvāšu stacionāru, jo pacientam vienam pašam ar visu tikt galā ir grūti. Bet svarīgi ir nepalikt uz vietas. Nekas nemainās, ja neko nedara. Un, ejot pa vienu un to pašu ceļu, iekrīt vienās un tajās pašās bedrēs,” saka Liene Sīle.
Kauns un vaina

Vēl depresijas pacientiem ir raksturīgi draudzēties ar divām māsiņām – kaunu un vainas izjūtu, kas ļoti aktualizējas ikvienas saslimšanas laikā. “Īpaši, ja cilvēks ir atbildīgs un centīgs, viņš var izjust kaunu un vainu saslimšanas laikā. To mēs cenšamies noņemt uzreiz, jo depresiju neizvēlas. Var būt vislabākais vīrs un gudrākie bērni – tas neietekmēs to, vai varu saslimt. To nevar kontrolēt. Ir lietas, kas ir bioloģiski ieprogrammētas, bet mums ir dotas kognitīvās spējas, lai to risinātu,” saka Liene Sīle. Vaicāta, kā apkārtējiem runāt ar depresijas pacientu, lai neiedzītu viņu vēl dziļākā stūrī, ārste atgādina, ka līdzcilvēkiem nav jāārstē un nav jādod padomi! “Padoms un atbalsts ir divas dažādas lietas. Atbalsts ir spēja saredzēt, kas cilvēkam ir nepieciešams, ieklausīties viņa vajadzībās. Padoms ir sava viedokļa prezentācija. Šis ir tas brīdis, kad vairāk jāieklausās un jānodrošina atbalsts, nevis jārunā un jāmēģina pārliecināt par savu redzējumu, ka nav jau tik traki ”. Viņa novērojusi, ka depresijas pacientiem bieži vien pārsteigums, ka var būt arī labi, jo viņi tam pārstājuši ticēt. “Bet parasti, pēc trim, četriem mēnešiem ir klikšķis, kad vērojami uzlabojumi. Un tad pacients atnāk smaidīgs, ka viss ir labi. Tāpēc svarīgi nepazaudēt ticību, ka viss var nokārtoties, jo dzīvei ir tendence sakārtoties un saasinājumi pāriet. Galvenais sevi noskaņot ilgtermiņa darbam, jo tas prasīs laiku, bet tas nav nemainīgs stāvoklis. Jāatstāj skepse aiz durvīm, jābūt atvērtam pārmaiņām, un ārstējoties var atgriezties darbā, dibināt attiecības un laist pasaulē bērnus!”

Jautājumi speciālistiem
Vai ar depresiju var saslimt ikviens?

Atbild Dr. Elmārs Tērauds, psihiatrs, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorā centra Pārdaugava vadītājs

Iespēja ir, bet visi nesaslimst. Praksē tiek uzskatīts, ka vienlaikus aptuveni 7 % no visiem iedzīvotājiem ir ar klīniski nozīmīgiem depresijas simptomiem. Depresīvi traucējumi, kas saistīti ar dažādām dzīves situācijām, novērojami daudz biežāk, bet tā ne vienmēr ir depresija kā slimība. Depresīvs stāvoklis var būt kā reakcija uz dažādām sadzīviskām situācijām, tajā skaitā tuvinieku vai citiem zaudējumiem. Vai, piemēram, cilvēks uzzina, ka viņam vai tuviniekam ir onkoloģiska saslimšana. Arī tad var būt nepieciešama psihologa, psihoterapeita un reizēm arī psihiatra palīdzība, taču uzsvars ir uz situācijas atrisināšanu un atbalsta saņemšanu, dažkārt arī medikamentiem. Savukārt depresijai kā slimībai medikamentozā ārstēšanas daļa būs lielāka.

Kāpēc cilvēks ar depresiju nevar vienkārši “saņemties”?

Atbild Dr. Ieva Everte, Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas ārste-rezidente psihiatrijā

“Depresija nav slinkums, bet slimība. Vai cilvēkam, kurš lauzis kāju, palīdzētu ieteikums “saņemties” un vienkārši iet tālāk? Protams, ka nē. Nepalīdzēs arī teksti: “Re, tev taču viss ir – ģimene, dzīvesvieta, darbs, kā tu vari būt depresijā?” Tas būtu tāpat, kā cilvēkam ar bronhiālo astmu teikt: “Kā tev var būt grūti elpot, apkārt taču ir tik daudz gaisa!” Arī frāze “viss būs labi” nav tas, ko teikt cilvēkam, kurš cieš no psihiskas vai somatiskas slimības. Pirmkārt, mēs nevaram galvot, ka viss būs labi, un ārstēšanās var prasīt ilgāku laiku. Otrkārt, vajag pašiem sevi iedomāties situācijā, kurā esam bezcerīgi iestiguši tumšā, aukstā purvā līdz padusēm, netiekam laukā un nezinām, vai kādreiz vispār tiksim laukā, tajā vietā ir biedējoši un bezcerīgi. Vai šādā brīdī mēs paši justos mierināti ar frāzi “viss būs labi”? Vai arī drīzāk rastos sajūta, ka tuviniekam nav ne jausmas, cik mokoši un smagi tas ir?” uz pārdomām vedina Dr. Ieva Everte. Viņa atgādina – šādas labi domātas frāzes reizēm var tikai attālināt cilvēkus vienu no otra pat tad, ja pirms tam attiecības bijušas tuvas. Ja nav, ko teikt, kopā var arī paklusēt, nav obligāti jāaizpilda visi tukšuma brīži.

Galvenais ir būt blakus, vienlaikus pašam apzinoties savus resursus: “Ja pašiem pietiek psihoemocionālo resursu, varam palīdzēt tuviniekam ar būšanu blakus, uzklausīšanu bez nosodīšanas, iedrošināt meklēt palīdzību. Varam jautāt, kāds atbalsts šobrīd būtu nepieciešams, vai varam palīdzēt pieteikt ārsta vizīti, vai varam aizvest vai pavadīt uz to. Palīdz, ja esam labi informēti par depresijas simptomiem un palīdzības saņemšanas iespējām, tad vieglāk arī argumentēt, ja tuvinieks kādu aizspriedumu vai stigmas dēļ vilcinās vērsties pie ārsta. Ja ir brīži, kad nezinām, ko teikt, tieši tā arī varam teikt: “Es pat nezinu, ko teikt.” Varam jautāt, vai varam palīdzēt ar pārtikas sagādāšanu, mājokļa uzkopšanu vai ko citu, un respektēt tuvinieka viedokli, ja viņš no mūsu piedāvātās palīdzības atsakās (bet tas nenozīmē, ka jāpārstāj jautāt).”

Raksts top Latvijas Psihiatru asociācijas kampaņas Depresijas cena ietvaros, lai atgādinātu – tā ir augsta: depresija sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai, jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba pienākumus.

Kampaņu informatīvi atbalsta Narvesen Baltija, Visual Media.

Aizdomas par depresiju? Kur un kā saņemt valsts apmaksātu palīdzību

“Grūti koncentrēties”, “jūtos noguris arī pēc ilgas gulēšanas”, “vairāk raudu”, “nejūtu dzīvesprieku”, “katru dienu jūtos nomākts bez iemesla” – tās ir frāzes, kas izskan ārsta kabinetā, runājot par iespējamo diagnozi – depresiju. Ir cilvēki, kas gadiem ilgi cieš un gaida, ka šīs pazīmes pāries pašas no sevis, taču brīnumi notiek reti. Un, kad depresija jau ir ielaista, to ārstēt ir grūtāk un ilgāk.

 Kur un kā meklēt palīdzību?

Pirmais cilvēks, ar kuru var aprunāties par savām aizdomām un nomāktību, ja tās ir nepārejošas vismaz divu nedēļu garumā, ir ģimenes ārsts, kurš ir tiesīgs sniegt konsultācijas arī psihisku slimību gadījumā un izrakstīt atbilstošus medikamentus.

Tāpat šobrīd Latvijā ir pieejamas valsts apmaksātas psihologa un psihoterapeita konsultācijas ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Psihologs var izvērtēt, vai runa ir par situatīvu epizodi, vai arī šie simptomi var liecināt par depresiju un nepieciešama vizīte pie psihiatra.

Latvijā psihiatrs ir tiešās pieejamības ārsts, pie kura nav pat vajadzīgs ārsta nosūtījums. Tas ir valsts apmaksāts pakalpojums, uz kuru var pierakstīties jebkurā no ambulatorajiem centriem (aplūkot ambulatoro centru sarakstu). “Pie kura vērsties pirmā – pie ģimenes ārsta vai psihiatra? Pie tā, pie kura jūtaties drošāk,” saka  Liene Sīle, psihiatre Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas centra ambulatorajā centrā Pārdaugava, apliecinot, ka psihiatru pieejamības ziņā mēs nudien esam apskaužamā situācijā. “Lielbritānijā pie psihiatra jāgaida rindā aptuveni sešus mēnešus, savukārt Latvijā, piemēram, Tvaika ielas ambulatorajā nodaļā var tikt nedēļas vai divu laikā,” saka Liene Sīle. Ir speciālisti pie kuriem jāgaida ilgāk, arī katrā no ambulatorajiem centriem rindu garums atšķiras. Bet viņa uzsver, ka svarīgi būtu pēc piespējas ātrāk saņemt palīdzību, un kopumā visi psihiatri Latvijā strādā pēc vieniem nacionālajiem algoritmiem depresijas ārstēšanā. “Ārstu vēlāk var arī mainīt, jo tiešām ir ļoti svarīgi atrast tādu speciālistu, ar kuru ir laba saskaņa – terapeitiskās attiecības arī ir daļa no ārstēšanas procesa,” saka psihiatre.

Kā tiek diagnosticēta depresija?

Depresijai ir savi diagnostiskie kritēriji, un jau pirmās sarunas laikā tiek veikta strukturēta intervija, izvaicājot par simptomiem, pazīmēm, uzvedības izmaiņām, kā arī, vērojot pacienta reakciju, – kas  viņu aizskar, kurā brīdī cilvēks kļūst trauksmaināks un kad nomierinās. “Tāpat mēs vaicājam par pacienta dienas ritmu, ikdienas funkcionēšanu, kā mainījušās darba spējas pirms simptomu parādīšanās līdz šim brīdim. Izrunājam visu dzīves situāciju kopumā un tā no punkta līdz punktam nonākam pie diagnozes,” skaidro Liene Sīle.

Latvijā ārsti tāpat kā citur pasaulē strādā pēc Starptautiskā slimību klasifikatora 10. redakcijas, un, lai noteiktu diagnozi, pacienta simptomiem jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Pēc tiem var noteikt, vai runa ir par depresijas diagnozi, neirotisko spektru vai adaptācijas reakcijām. Cilvēks arī pats var aizpildīt depresijas pašnovērtējuma testu, kas ļauj labāk izprast savu pašsajūtu un izvērtēt simptomu nopietnību.

“Ja nepieciešams, varam piedāvāt arī psihologa izvērtējumu (psihodiagnostiku), lai izmērītu, cik ātri strādā smadzenes, kāda ir pacienta personība – neirotiskāka, depresīvāka, kādi ir cilvēka psihiskās aizsardzības mehānismi, un iegūtu vēl pilnīgāku priekšstatu par pacienta psihisko sfēru,” saka ārste.

Kāpēc ciesties un justies slikti?
Dodoties uz pirmo vizīti, līdzi jāņem sava ID karte un visi iepriekš veiktie izmeklējumi, arī asins analīzes. “Mēs skatāmies dzelzs rezerves, D vitamīnu, arī vairogdziedzera funkciju darbību, jo galvu nevar skatīt atrauti no pārējā ķermeņa. Un, piemēram, dzelzs vai D vitamīna trūkums var ļoti ietekmēt gan fizisko, gan emocionālo pašsajūtu,” saka Liene Sīle. Viņa dalās pieredzē, ka nereti pacientiem nozīmē arī magnētisko rezonansi galvas smadzenēm, jo īpaši pirmreizējas depresijas gadījumā, jo ir jāizslēdz arī kādas citas patoloģijas. “Smadzeņu biopsiju, kā pierasts redzēt seriālos, gan mēs netaisām, jo tas, kas notiek smadzenēs, ir redzams arī vārdos, kustībās un noskaņojumā. Un serotonīna līmeni mēs varam novērot jau sarunas laikā. Ja tas ir pazemināts, tad pacients parasti teiks: esmu kļuvis nomāktāks, man ir zudušas intereses, es vairāk raudu, esmu kļuvis trauksmaināks, nejūtu dzīvesprieku, vairs neesmu tāds kā biju, un tad mēs meklējam lūzuma punktu, kad tas ir mainījies. Ārstēšanai labāk, ja tas bijis pirms divām nedēļām vai mēneša, taču Latvijā mēs nereti runājam arī par pusgadu vai pat vairākiem gadiem, ko cilvēks pavadījis depresijas ēnā, cenšoties tikt galā pats saviem spēkiem. Nevajag domāt, ka visi depresijas pacienti sēž kādās aliņās. Tie ir cilvēki, kas strādā pat divos darbos, viņiem ir mazi bērni, un jautājums tikai – vai kādreiz tas arī sagādāja prieku? Bija baudāmi? Varēja smieties par notikumiem un izjust prieku par dzīvi, vai arī cilvēks to visu izpilda mehāniski kā robots un netic, ka var justies arī labāk?” no pieredzes stāsta psihiatre Liene Sīle. Kā pozitīvu tendenci viņa min to, ka šobrīd gados jauni cilvēki ir zinošāki un arvien vairāk pievērš uzmanību savai pašsajūtai, vēršoties pēc palīdzības arī tad, ja sākušās grūtības koncentrēties, pasliktinājies miegs, ir nogurums, trauksme bez īpaša iemesla vai novērojami citi arī depresijai raksturīgi simptomi, nevis turpina vēl 10 gadus dzīvot ciešoties.

Plāns pirmajam pusgadam?

Kad ir noteikta diagnoze un noskaidrota tās smaguma pakāpe, ārsts kopā ar pacientu lemj par turpmākajiem soļiem tuvākajam pusgadam – aptuveni tik ilgs ir pirmais ārstēšanās posms, pēc kura tālāk var lemt, vai un kā ārstēšanu turpināt. “Domājot par to, kā uzlabot pacienta pašsajūtu, pirmais, par ko mēs sākam runāt, ir pacienta dzīvesveids – dienas režīms, atteikšanās no kaitīgajiem ieradumiem un veselībai labvēlīgu ieradumu ieviešana. Nākamais solis ir psihoemocionālā atbalsta saņemšana, piemēram, psiholoģiskas konsultācijas ambulatori vai regulārs dienas stacionāra apmeklējums, kur pacientam ir iespēja bez maksas saņemt psihologa, mākslas terapeita, mūzikas terapeita, drāmas terapeita un citu speciālistu pakalpojumus gan individuāli, gan grupā. Vakaros pacients var doties mājās. Ir pacienti, kas var atveseļoties bez medikamentiem. Tomēr efektīvākā ir psihosociālo intervenču un medikamentozās terapijas kombinācija. Par medikamentiem cilvēkiem ir daudz mītu un aizspriedumu, taču gribu teikt, ka šobrīd medikamentozā ārstēšana ir ļoti attīstījusies un mēs varam ļoti labi piemeklēt medikamentu katram pacientam. Latvijā ir gandrīz visi ES pieejamie medikamenti, arī paši jaunākie, kas turklāt pieejami ar 75% valsts kompensāciju,” skaidro psihiatre.

Medikamentu izvēle notiek kopā ar pacientu, piemeklējot tos atbilstoši katra konkrētā cilvēka simptomiem. “Piemēram, ja pacientam grūtības sagādā trauksme, mēs piemeklējam nomierinošus medikamentus, savukārt, ja traucē tas, ka nevar izkāpt no gultas, tad ar medikamentu palīdzību enerģijas līmeni var pacelt. Kopā izrunāsim, kādi būs ieguvumi un kādas var būt blakus parādības, kuras no tām varētu būt pieņemamas, ja tādas radīsies, jo blakus parādību nav visiem. Ja tās ir, tad mēs medikamentu mainām,” saka Liene Sīle.

Ir gadījumi, kad pacientam tiek piedāvāts diennakts stacionārs, bet tas notiek tikai smagās situācijās vai tad, ja saslimšana ir jau ļoti ielaista.

Arī ģimenes ārsts šobrīd Latvijā var izrakstīt medikamentus vieglas un vidēji smagas depresijas gadījumā ar to pašu 75% valsts kompensāciju. Liene Bērze stāsta, ka smagas depresijas gadījumā gan ir vienošanās ar ģimenes ārstiem, ka pirmreizējai izvērtēšanai pacientu nosūta pie psihiatra, kas izvērtē un izsniedz izrakstu ar rekomendācijām, bet pacients pats var izvēlēties, kura uzraudzībā palikt – pie psihiatra vai pie sava ģimenes ārsta. “Mēs arvien vairāk nododam pacientus uzraudzībai ģimenes ārstiem ar noteikumu, ka jāveic kontrole pie ārsta speciālista reizi pusgadā vai strauju izmaiņu gadījumā. Un tas ir saistīts gan ar to, ka psihiatri ir ļoti noslogoti un ģimenes ārstu iesaiste palīdz mums uzņemt vairāk pirmreizējo pacientu, gan arī to, ka ģimenes ārsti paši ir spējīgi strādāt atbilstoši vadlīnijām un pie psihiatra nosūtīt tad, ja divu nedēļu laikā nav uzlabojumu vai kļūst sliktāk,” saka ārste.

Cik ātri palīdz medikamenti, cik ilgi jālieto?

Sākot lietot antidepresantus, jārēķinās, ka efekts nebūs tūlītējs. To var sākt novērot aptuveni pēc divām nedēļām. Viens no biežākajiem blakusefektiem, kas parādās pirmais un arī pāriet jau pirmās nedēļas laikā, ir slikta dūša. Tikai pēc tam antidepresants tiek garām receptoriem un sāk iedarboties uz centrālo nervu sistēmu. “Visbiežāk tas sakrīt ar nākamās vizītes laiku pēc divām nedēļām. Pacēlums parasti ir pēc trim, četriem mēnešiem, kad pacients jau uz vizīti ierodas smaidot, bet minimālais terapijas ilgums ir vismaz seši mēneši. Otrās vizītes laikā pēc divām nedēļām tiek izvērtēta medikamenta iedarbība, nākamā vizīte notiek pēc mēneša un turpmāk reizi mēnesī. “Kad cilvēks jau jūtas labi un tiek panākta stabilitāte, mēs varam vienoties, ka tiksimies vien tad, ja būs tāda vajadzība. Pirmreizējas depresijas epizodes gadījumā ar to var arī pietikt,” saka Liene Sīle.

Medikamentu blaknes nereti ir viens no iemesliem, kāpēc jaunās māmiņas, kurām, iespējams, sākusies pēcdzemdību depresija, kavējas griezties pie ārsta, jo tad taču būs jāpārtrauc barošana ar krūti. “Ja jaunā māmiņa jūtas nomākta, ne vienmēr runa ir par pēcdzemdību depresiju. Dažkārt tās ir pēcdzemdību skumjas (baby blues), kuru ārstēšanai zāles pat nepiedāvā un pietiek ar psihoemocionālu un sociālu atbalstu, un arī pie mums strādā gan ergoterapeiti, gan mākslas terapeiti. Taču, ja tomēr medikamenti ir nepieciešami, mēs vienmēr varam piemeklēt tādus, kas mammas pienā izdalās mazāk. Turpināt barot un dzert zāles – tas vienmēr būs pašas mammas lēmums, taču svarīgākais, ko gribu uzsvērt, ka vēl svarīgāk par krūts pienu bērnam ir vesela un dzīva mamma,” saka ārste.

Bailes, ka to var uzzināt citi?

“Tas ir ļoti aktuāls jautājums, ko es katru dienu kādam skaidroju,” atzīst psihiatre.“Tā ir liela privilēģija, ka Latvijā valsts apmaksā psihiatra konsultāciju, lai sabiedrības veselība būtu augstāka, bet tāpēc mums ir vajadzīgs arī pacienta ID. Un mēneša beigās mēs visus reģistrācijas talonus nododam Nacionālajam veselības dienestam, lai varētu apkopot datus, kā esam strādājuši. Taču atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par pacientu ar psihisku un uzvedības traucējumu slimojošu pacientu reģistru tie ir konfidenciāli dati, kas domāti ne tikai sabiedrības drošībai, bet arī tam, lai mēs zinātu kopējo saslimstības līmeni. Šiem datiem nedrīkst piekļūt ne darba devējs, ne citas trešās personas. Pacientu tiesību likumā ir ļoti stingri atrunāts, kam mēs drīkstam sniegt ziņas par cilvēka veselību pēc motivēta rakstveida pieprasījuma, un tas ir konkrēts iestāžu skaits, kas saistīts ar drošību un bērnu veselību, piemēram, policija, sociālie dienesti, bāriņtiesa un citi. Un man vienmēr gribas teikt, ka ne jau atrašanās reģistrā traucē jūsu dzīvē sasniegt mērķus. To var traucēt jūsu neārstētā saslimšana. Depresijas ārstēšana cilvēku ikdienu tikai uzlabos. Bet, to neārstējot, gan var sekot darba un citi zaudējumi.”
Reizēm pacienti vaicā, vai ģimenes ārsts E-veselībā ieraudzīs izrakstītos medikamentus. “Bet kāpēc lai viņš to neieraudzītu? Tas taču ir pat labi! Ja jūs netiksiet kādreiz pie psihiatra, tad ģimenes ārsts varēs šos medikamentus izrakstīt,” saka Liene Sīle.

Vai depresijas ārstēšanu var veikt bez pacienta piekrišanas?
Ikvienam ārstam ir atbildība pret pacientu un pret sabiedrību. Pēc ārstes vārdiem, smagas depresijas gadījumā pacients parasti neapdraud citus, bet sevi gan. “Smaga depresijas epizode var būt ar psihotiskiem traucējumiem un suicidālām domām, kas ir dzīvībai bīstami. Teju 80% mūsu valstī veikto pašnāvību notiek depresijas iespaidā. Tāpēc atsevišķos gadījumos ir iespējama arī ārstēšana bez pacienta piekrišanas. “Ārstniecības likuma 68. panta 1. punkts ir par to, kā rīkoties, ja pacients ir bīstams savai dzīvībai. Ja ir pašnāvības domas ar atvadu vēstulēm vai tik lielu apātiju, ka cilvēks vairs nevēlas ēst un ir pilnīgi bez spēka, tad mums ir tiesības stacionēt bez pacienta piekrišanas ar trīs ārstu konsīlija lēmumu, ko sasauc 72 stundu laikā pēc tam, kad tuvinieki vai ātrā palīdzība pacientu ir atveduši. Ārsta konsīlijs situāciju izvērtē, un caur rajona tiesu tiek norīkots tiesnesis un prokurors, bet pacientam tiek nodrošināts valsts apmaksāts advokāts. Un tad tiek lemts, vai šis stāvoklis ir saskaņā ar cilvēka tiesībām, jo katram no mums ir tiesības saņemt ārstēšanu un būt veselam,” skaidro ārste.

Pavisam galējos gadījumos, kad pacients pats nav spējīgs nokļūt līdz psihiatram, var pieteikt arī psihiatra mājas vizīti. To var izdarīt Tvaika ielā ambulatorajā nodaļā ar ģimenes ārsta nosūtījumu un uzrakstot iesniegumu. Mājas vizītes laikā psihiatrs var, izvērtējot situāciju, nepieciešamības gadījumā arī izsaukt ātro palīdzību.

Cik ilgi jāārstē depresija?

Katram pacientam tas var būt individuāli, bet, jo agrāk ārstēšanās tiek uzsākta, jo labāk un ātrāk tā var palīdzēt. Taču kopumā depresijas pacientiem jārēķinās, ka tas var būt darbs ne tikai uz vienu vai diviem mēnešiem, bet vismaz uz pusgadu vai pat ilgāku laiku, kad iestājas stabila remisija. Arī pēc tam parasti ir vienošanās par kontroles vizītēm, sākumā reizi mēnesī un vēlāk arvien retāk. “Nav jānoskaņo sevi, ka ārstēšanās būs uz visu mūžu. Noteikti nē. Dzīve turpinās,” saka psihiatre Liene Sīle, vēlreiz iedrošinot nekavēties un laikus vērsties pēc palīdzības, ja ir aizdomas par depresiju.

Raksts top Latvijas Psihiatru asociācijas kampaņas Depresijas cena ietvaros, lai atgādinātu – tā ir augsta: depresija sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai, jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba pienākumus.

Vairāk informācijas meklējiet depresija.lv.

Kampaņu informatīvi atbalsta Narvesen Baltija, Visual Media.

“Lai veicinātu depresijas ārstēšanu, kliedētu dažādus ar to saistītos mītus un mazinātu pašnāvību statistiku, ko tieši ietekmē smagas depresijas gadījumi, Latvijas Psihiatru asociācija sagatavojusi rakstu sēriju ar praktiskiem ieteikumiem, kur meklēt palīdzību un kā palīdzēt cilvēkam, kuram ir depresija. Lai varētu cīnīties, savs ienaidnieks ir jāpazīst. Dr. Ieva Everte skaidro, kā atpazīt depresiju, pirms tā pārņem savā varā un izsūc visu enerģiju un dzīvesprieku”

Depresija ir kluss un viltīgs ienaidnieks, kas piezogas nemanot. Pat ar ilgstošiem simptomiem daudzi vairās meklēt ārsta palīdzību. Latvijas Psihiatru asociācija (LPA) uzsāk kampaņu “Depresijas cena”, lai atgādinātu – tā ir augsta: depresija sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai, jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba pienākumus. Kā liecina kampaņas ietvaros veiktās intervijas ar ārstiem psihiatriem un depresijas pacientiem*, pacienti atzīst un pieņem depresiju kā saslimšanu lielākoties tikai pēc ārsta apmeklējuma un apstiprinātas diagnozes, bet pie ārsta vēršas tikai tad, kad jau ir ļoti slikti. Lai veicinātu depresijas ārstēšanu, kliedētu dažādus ar to saistītos mītus un mazinātu pašnāvību statistiku, ko tieši ietekmē smagas depresijas gadījumi, LPA sagatavojusi rakstu sēriju ar praktiskiem ieteikumiem, kur meklēt palīdzību un kā palīdzēt cilvēkam, kuram ir depresija. Lai varētu cīnīties, savs ienaidnieks ir jāpazīst. Tāpēc pirmais raksts ir par to, kā atpazīt depresiju, pirms tā pārņem savā varā un izsūc visu enerģiju un dzīvesprieku.

Depresija vai vienkārši slikta oma?

Depresija ir psihiska saslimšana, kas ietekmē emocijas, domas, uzvedību un ķermeņa fiziskās reakcijas. Tā izteikti negatīvi ietekmē spēju strādāt, mācīties, rūpēties par sevi vai citiem. Ikviens kādā dzīves brīdī var justies noskumis vai nelaimīgs, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka sākusies depresija, definē SPKC. To apstiprina arī ārsti.

“Slikts garastāvoklis un depresija nav viens un tas pats. Slikts garastāvoklis var būt ikvienam no mums dažādās dzīves situācijās, un tas ir pilnīgi normāli,” saka Dr. Ieva Everte, Strenču Psihoneiroloģiskās slimnīcas ārste-rezidente psihiatrijā. “Depresijai ir raksturīga sezonalitāte, bet ne visiem, kuriem rudenī uz neilgu laiku pasliktinās garastāvoklis, ir depresija. Tomēr ir svarīgi būt atbalstošiem un iedrošināt meklēt palīdzību, ja tuvinieks vai draugs bieži sūdzas par sliktu emocionālo pašsajūtu vai enerģijas trūkumu.”

Kā liecina Latvijas Psihiatru asociācijas veiktais pētījums, pacienti paši neatpazīst slimību un arī ilgstošus simptomus pieņem kā normālu, pārejošu emocionālo stāvokli. Ārste skaidro: par depresiju var runāt, ja vismaz divas nedēļas cilvēks izjūt tādu simptomu kopumu kā pazemināts garastāvoklis lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla, interešu, dzīvesprieka un enerģijas trūkums, izteikta vainas vai nevērtīguma sajūta, grūtības koncentrēties darbam vai pieņemt lēmumus, kavētas reakcijas, kam var pievienoties jebkādi miega traucējumi (gan bezmiegs, gan pārmērīga miegainība), apetītes izmaiņas, nevēlēšanās baudīt intīmu tuvību, domas par pašnāvību. Dažādiem cilvēkiem var būt dažādi depresijas simptomi un atšķirīgs simptomu smagums. Ne visiem, kuri slimo ar depresiju, ir pilnīgi visi simptomi, tāpēc, ilgstoši jūtot kaut vai dažus no tiem, būtu ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta vai psihiatra, kurš noteiks diagnozi.

Neredzamā slimība

Tie, kas dzīvo līdzās, var arī nepamanīt, ka cilvēka uzvedība pakāpeniski mainās, liecina ārstu pieredze. Cilvēks var kļūt klusāks, noslēgties sevī, izjust sevi kā apgrūtinājumu citiem, katrā situācijā saskatīt tikai to, kas varētu noiet greizi, vairs neinteresēties par nodarbēm, kas iepriekš sagādājušas prieku. Kāds, kurš bijis dzīvespriecīgs, kļūst drūms, vairs nejoko un nesmejas par jokiem.

“Šīs pārvērtības nenotiek vienā dienā,” skaidro Dr. Ieva Everte. “Tas notiek pakāpeniski, un tie, kuri ikdienā dzīvo blakus, gluži nemanot pierod pie šīm pārmaiņām. Jautājot pacienta tuviniekam, kad sākušies simptomi, nereti dzirdam atbildi – es pat nepamanīju, varbūt pirms diviem vai trim mēnešiem.”

Arī izskatā izmaiņas ne vienmēr uzreiz var pamanīt. Cilvēks var censties sapucēties, dodoties uz darbu, un, izejot no mājām, seju savilkt smaidā, kaut gan iekšēji jūtas galīgi sagrauts. Depresijai kļūstot smagākai, jau var kļūt grūtāk parūpēties par savu izskatu un veikt ikdienas higiēnas procedūras – izmazgāt matus, izmazgāt un izgludināt apģērbu, iztīrīt zobus. Miega traucējumu dēļ var veidoties loki zem acīm, var būt ļoti zems enerģijas līmenis, cilvēkam ir grūti koncentrēties darbam. Apetītes trūkuma dēļ cilvēks var zaudēt svaru. “Pacienti mēdz stāstīt, ka nekas vairs negaršo, visas dienas garumā var iztikt ar gabaliņu maizes, kaut arī dzīvesbiedrs atstājis ledusskapī ēdienu, kas būtu tikai jāuzsilda,” stāsta ārste. “Tāpēc svara zudums ne vienmēr ir uzskatāms par kaut ko labu un komplimentus par to nevajadzētu izteikt, ja vien neesat pilnīgi pārliecināti, ka cilvēkam ir tiešām laba fiziskā un psihiskā veselība un notievēšana ir bijis viņa mērķis.”

Tiesa, pētījumā intervētie depresijas pacienti apstiprina, ka būtiska loma slimības apzināšanā un motivēšanā apmeklēt speciālistu ir bijusi līdzcilvēkiem, taču vienlaikus sabiedrībā joprojām vērojams zems informētības līmenis, valda dažādi stereotipi un mīti, kas stigmatizē psihiatrijas nozari un tādējādi novilcina savlaicīgu palīdzības saņemšanu. Tomēr Dr. Ieva Everte uzsver: depresija nav vājums vai slinkums, tā ir slimība, ar kuru var saslimt jebkurš – gan jauni, gan gados vecāki cilvēki, sievietes un vīrieši.

Kā atzīt – man vajag palīdzību?

Sajūtot depresijas simptomus, cilvēks var nodomāt – gan jau pāries, citiem ir vēl sliktāk. “Vai attieksme pret sevi būtu tāda pati, ja cilvēks salauztu kāju? Vai viņš domātu – gan jau sadzīs? Jo sadzīt jau sadzīs, tikai jautājums, cik ilgā laikā, cik taisni vai šķībi, ar kādām komplikācijām un kādus resursus tas vēlāk prasīs. Ja cilvēks salauž kāju, viņš parasti vēršas pie ārsta, viņš negaida, līdz būs salauzti visi kauliņi, lai saņemtu palīdzību. Un tieši tāpat mums vajadzētu attiekties pret psihoemocionālajām grūtībām un psihiskajām slimībām, jo cilvēkiem, kuri vēršas pēc palīdzības laikus, veiksmīgāk varam palīdzēt,” uzsver ārste. Īpaši viņa izceļ pēcdzemdību depresiju: nereti, jūtot depresijas simptomus, māmiņas ilgstoši ciešas un neaizdomājas, ka depresija traucē izveidot drošo piesaisti ar zīdaini, bet tas ir svarīgi, lai bērniņš pasaulē justos droši un vēlāk dzīvē spētu veidot tuvas attiecības.

Ko noteikti nevajadzētu darīt, jūtot ilgstošu nomāktību, – meklēt mierinājumu apreibinošos līdzekļos, piemēram, glāzē vīna, lai “atslābinātos”. “Es noteikti neieteiktu lietot alkoholiskos dzērienus nomāktības mazināšanai, jo tas nepalīdz, bet stāvokli padara tikai sliktāku. Svarīgi saprast, ka alkoholiskie dzērieni pieder depresantu grupai, tiem ir tendence garastāvokli pazemināt – pat ja pašam šķiet, ka uz brīdi garastāvoklis uzlabojas, ilgtermiņā tas noteikti nepalīdz,” brīdina ārste. “Samērā bieži redzam jaunus cilvēkus, kuri šādi mēģinājuši pašārstēties: pašiem nemanot, vīna glāze vakarā ir pāraugusi vīna pudelē vai divās, un sākas “lāpīšanās”. Pēdējā laikā pat ļoti jauniem cilvēkiem redzam arī alkohola halucinozes un alkohola delīrijus. Šis nav tas ceļš, pa kuru ieteiktu kādam iet.”

Vai depresija neizbēgami nozīmē slimnīcu un zāles?

Kā liecina dziļās intervijas ar ārstiem un pacientiem, daudzus no palīdzības meklēšanas attur bailes, ka nāksies doties uz psihiatrisko slimnīcu, taču diagnosticēta depresijas epizode vēl nebūt nenozīmē, ka vajadzēs ārstēties stacionārā. “Depresijas epizodēm ir dažādas smaguma pakāpes – viegla, vidēji smaga, smaga. Gan no smaguma pakāpes, gan no simptomiem atkarīgs tas, kādas ārstēšanas metodes rekomendēsim – slimnīcā parasti nonāk cilvēki ar smagākiem simptomiem. Ja izmantojam salīdzinājumu ar cilvēku, kurš iestidzis purvā, vieglāk un ātrāk būs izvilkt to, kurš iestidzis tikai līdz ceļiem, nevis jau līdz apakšžoklim,” iedrošina Dr. Ieva Everte.

Ja depresija tiek laikus atklāta un ārstēta, pacientam samērā labi var palīdzēt ambulatoros apstākļos – pacients dodas uz konsultācijām pie ārsta un cenšas ievērot sniegtās rekomendācijas, dzīvojot mājās. Vieglas depresijas epizodes gadījumā ārsti parasti iesaka psihoterapiju un citas nefarmakoloģiskās ārstēšanas metodes – fiziskās aktivitātes, veselīgu, sabalansētu uzturu, apzinātības un relaksācijas tehnikas, miega higiēnas principus u. tml. Ja depresijas epizode ir vidēji smaga vai smaga, tad gan bez medikamentiem papildus visiem citiem pasākumiem neiztikt.

“Sabiedrībā vēl aizvien pastāv daudz aizspriedumu un mītu par psihiatrijā lietotajiem medikamentiem, tāpēc vēlos uzsvērt, ka antidepresanti, ko lieto depresijas ārstēšanai, neizraisa pierašanu. Šobrīd medikamentu klāsts jau ir samērā plašs, un cenšamies individuāli pielāgot terapiju, lai tā vislabāk palīdzētu konkrētajam pacientam,” stāsta ārste. Viņa gan norāda, ka efekts nebūs tik ātrs, kā iedzerot pretsāpju tableti: lai antidepresanti sāktu darboties, paies 10–14 dienas, stāvoklis uzlabosies pakāpeniski, un arī tad, kad simptomi būs izzuduši, medikamentu vēl jāturpina lietot, lai depresijas epizode tiktu izārstēta. Pirmreizējai epizodei tie parasti ir seši mēneši, bet ārstēšanas ilgums var atšķirties individuāli.

“Daļa problēmas ir tāda, ka pacienti palīdzību meklē novēloti. Daļēji tas saistīts ar Covid-19 laika epidemioloģiskajiem apstākļiem, jo ir pacienti, kas baidās doties pie ārsta. Reizēm novēloti palīdzību meklē palīdzošajās profesijās strādājošie cilvēki; biežāk arī vīrieši. Šiem cilvēkiem var nākties grūtāk atzīt, ka arī pašiem var būt nepieciešams atbalsts, ka viņi nevar vienmēr būt “stiprās klintis” citiem. Lai pēc iespējas mazinātu risku, ka stāvoklis kļūst smags un nepieciešama ārstēšana slimnīcā, iedrošinu ikvienu, kuram divas nedēļas vai ilgāk ir depresijas simptomi, laikus vērsties pēc ambulatoras palīdzības. Depresija ir veiksmīgi ārstējama, un mēs, ārsti, esam tepat blakus,” aicina Dr. Ieva Everte.

Kampaņu informatīvi atbalsta Narvesen Baltija, Visual Media.

*Pētījumu “Izpratne par  depresijas izplatību un ārstēšanu” pēc LPA pasūtījuma 2021. gada augustā veicis pētījumu centrs SKDS, veicot dziļās intervijas ar ārstiem psihiatriem un depresijas pacientiem.

DEPRESIJAS CENA

Pēc Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem katrs četrpadsmitais Latvijas iedzīvotājs 15–64 gadu vecumā cieš no depresijas, un 60–80% no pašnāvību upuriem bijuši depresijā – šī saslimšana ir viens no būtiskākajiem pašnāvības riska faktoriem.* Vienlaikus lielākā daļa cilvēku Latvijā, kuri cieš no depresijas, slimības stigmas dēļ pēc palīdzības nevēršas vai to meklē novēloti, liecina Latvijas Psihiatru asociācijas (LPA) kampaņas “Depresijas cena” ietvaros veiktās intervijas ar ārstiem psihiatriem un depresijas pacientiem.**

Kaut arī Latvijā vērojams pastāvīgs jaunu depresijas gadījumu skaita pieaugums, lielā daļā sabiedrības valda iesakņojušies mīti, stereotipi un vispārinājumi par depresiju, tās atpazīšanu, pieņemšanu un ārstēšanu. Pacienti to atzīst un pieņem kā saslimšanu lielākoties tikai pēc ārsta apmeklējuma un apstiprinātas diagnozes, palīdzību meklējot tikai tad, kad jau ir ļoti slikti.

LPA kampaņā “Depresijas cena” aicina uzlabot izpratni par depresiju, lai veicinātu depresijas ārstēšanu, kliedētu dažādus ar to saistītos mītus, mazinātu pašnāvību statistiku, ko tieši ietekmē smagas depresijas gadījumi, un atgādinātu, ka depresija cena ir augsta – tā sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai, jo traucē cilvēkam pildīt darba pienākumus.

“Depresija ir psihiska saslimšana, kas ir jāārstē. Diemžēl nereti sasirgušie palīdzību meklē jau ielaistos – vidēji smagos un smagos depresijas gadījumos, kad zūd darbaspējas, parādās grūtības veikt ikdienišķas lietas, uzmācas domas par pašnāvību. Gados jaunāki cilvēki ir salīdzinoši labāk informēti un biežāk meklē palīdzību. Tomēr kopumā gan pacientu rindās, gan sabiedrībā saskaramies ar visai vāju izpratni par depresiju kā slimību, ar kuru var saslimt jebkurš un kam nav nekāda sakara ar rakstura vājumu,” novērojumos dalās LPA prezidents prof. Māris Taube.

Sabiedrībā izplatītākie mīti sniedz priekšstatu par depresiju kā par psiholoģisku problēmu vai nespēju saņemties, nesaistot to ar saslimšanu un neapzinoties slimības nopietnību – sevišķi tāpēc, ka nereti depresijai nav acīmredzama cēloņa. Sabiedrības neizpratne un nosodošā attieksme, kauns par savu šķietamo vājumu, bailes zaudēt darbu, nokļūt psihiatrijas pacientu reģistrā un zaudēt “normalitātes” statusu, mīts, ka medikamenti depresijas ārstēšanai rada pieradumu, – iemesli, kāpēc cilvēki nevēršas pēc palīdzības, ir dažādi, taču pamatā tas ir zināšanu un izpratnes trūkums par šo slimību, norāda ārsti psihiatri.

“Viena no pārliecībām, ko pauž depresijas pacienti, ir bezspēcība un pārliecība, ka viņiem neviens nevar palīdzēt, ka risinājuma šajā šķietamajā bezizejas situācijā nav. Tomēr risinājums ir, depresija ir ārstējama! Tāpēc vēl jo vairāk satraucošs ir fakts, ka palīdzību meklē tikai aptuveni 10% Latvijas iedzīvotāju, kurus skārusi depresija,” uzsver Māris Taube.

LPA pētījums liecina, ka, uzsākot ārstēšanos, pacientu pieredze kopumā ir pozitīva, kā būtiskākos ieguvumus minot speciālistu pieejamību, valsts kompensācijas medikamentiem 75% apmērā un apmaksātas vizītes. Ļoti atzinīgi tiek vērtēta iespēja apmeklēt ambulatoros psihiatrijas dienas centrus, papildus saņemot arī citu speciālistu – psihologu, mākslas terapeitu u. c. – konsultācijas. Vienlaikus ārsti norāda uz nepietiekamo finansējumu, kas neļauj depresijas pacientiem saņemt valsts kompensētus medikamentus 100% apmērā, tādējādi daļu jaunāko zāļu padarot pieejamu tikai maksātspējīgākajai sabiedrības daļai.

Kā vēl vienu problēmu eksperti izceļ vīriešu nevēlēšanos meklēt palīdzību depresijas gadījumos. Kaut arī kopumā biežāka depresijas izplatība vērojama sieviešu vidū, 2021. gadā Latvijā vīrieši pašnāvību izdarījuši apmēram piecas reizes biežāk nekā sievietes.*** Ārsti norāda – vīrieši mēdz noliegt depresiju, jo kopš mazotnes audzināti pēc sabiedrībā valdošiem uzskatiem, ka vīrietim jābūt stipram. Tāpēc ir būtiski skaidrot, kas ir vīrišķība, laužot stereotipus un atgādinot, ka spēka apliecinājums ir vēršanās pēc palīdzības, nevis problēmas noliegšana.

Kampaņu informatīvi atbalsta Narvesen Baltija, Visual Media.

* https://www.spkc.gov.lv/lv/psihiskas-veselibas-veicinasana/infografika_depresija1.pdf

** Pētījumu “Izpratne par  depresijas izplatību un ārstēšanu” pēc LPA pasūtījuma 2021. gada augustā veicis pētījumu centrs SKDS, veicot dziļās intervijas ar ārstiem psihiatriem un depresijas pacientiem.

*** https://worldpopulationreview.com/country-rankings/suicide-rate-by-country

Psihiatrs Māris Taube rāda nazālo medikamentu, kas Irēnai palīdzējis atstāt slimnīcu un atgriezties mājās. Viens pūtiens katrā nāsī tikai ārsta uzraudzībā. Deva vienai nāsij maksā 250 eiro. Irēnai tādas naudas nav. Bet neviens cits pieejamais medikaments nepalīdz.

Ambulatorā centra “Veldre” vadītājs Taube norādīja: “Ar šo pacienti mēs esam desmit reizes pārsnieguši visas vadlīnijas, mēs esam izmēģinājuši dažādas metodes un kombinācijas – psihoterapiju, ārstēšanu slimnīcā un mums jāraksta viņa ārā, jo nav uzlabojuma. Situācija ir bezcerīga.”

Ārsts vērsās NVD, lūdzot izņēmuma kārtā kompensēt zāles. Taču sekoja atteikums.

“Tehniski un juridiski es to saprotu, bet es vienalga to ceļu gāju, cerot, ka būs nestandarta gadījums, bet saņēmu atbildi tādu, kādu saņēmu, ka pieejami citi medikamenti,” stāstīja ārsts.

Uzzinot par šo gadījumu un to, ka neviens cits medikaments nepalīdz, bet jaunās paaudzes zāles tiešām uzrāda progresu, Veselības ministrijā (VM) sola tikties ar ražotāju, lai diskutētu par cenu un lemtu par zāļu iekļaušanu valsts kompensējamo medikamentu sarakstā.